Rudens daudziem asociējas ar skolas gaitu uzsākšanu. Mums, Laura vecākiem, šogad arī liels uzdevums –izvēlēties skolu mūsu četrgadniekam. Jā, Lielbritānijā skolas gaitas uzsāk 4 gadu vecumā, tas ir, tajā septembrī, kad mācību gada laikā paliks 5 gadi. Sākumskolas izglītība ir no 4 līdz 11 gadiem. Vairāk…
Pirmais gads Anglijā
Ļoti netipiski Jāņiem, bet man Jāņu diena ir Jurģu diena, jo tieši pirms gada pārcēlos dzīvot no Latvijas uz Angliju, starp Londonu un Kembridžu, nelielā Hitčinas pilsētā jeb, kā es saucu, lauku ciematā (Hitchin). Reizēm šķiet, ka dzīvoju īstos laukos, bet citreiz Londonas piepilsētā, jo galvaspilsēta ir 30 min braucienā no manām mājām. Jā, tieši no mājām, jo Hitčina ir kļuvusi par manām mājām, par mūsu ģimenes mājām. Laikam jau cilvēks nepiedzimst ar māju sajūtu, bet gan to iegūst, līdz ar to var arī mainīt un iemantot jaunas vietas tuvību.
Kāds teiks, ka gads ir ilgs laiks, lai pierastu, kāds teiks, ka tas ir tikai pirmais ieskrējiens. Jāpiekrīt abiem, jo ir dažādi laika atskaites punkti. Man laikam šķiet, ka šis gads ir bijis lēni un apdomīgi uzņemts maratons. Tik netipiski man – nelēkt stāvus iekšā, bet vērot, novērot, analizēt. Tam esmu pievērsusies visu gadu. Un, protams, pārdomas un atziņas nav izpalikušas. Tāpēc labprāt vispirms pievērsīšos tam, kas man ir paticis dzīvē šeit, Anglijā.
- Pirmais, kas mani pārsteidza vēl tad, kad tikai gada garumā viesojos Anglijā, bija neparastā pieklājība un laipnība, un smaids ik uz soļa – veikalā, bibliotēkā, uz ielas, poliklīnikā. Sākumā jutos neērti, bet drīz vien sāku kopēt šo pozitīvo dzīves attieksmi.
- Vēlāk, kad jau sāku dzīvot un strādāt Anglijā, manu pozitīvo sajūtu gammai nāca klāt apbrīnojamā tolerance un iecietība pret ikvienu cilvēku. Lai kādu sociālo slāni pārstāvētu, lai kā runātu angliski, lai kā būtu ģērbies vai lai kādu kultūras kodu nestu sev līdzi, otrs cilvēks ir vērtība un apkārt valda pozitīvisms un savstarpēja cieņa. Un es nerunāju tikai par populāro seksuālo minoritāšu jautājumu, ar kuru praktiski savā ikdienā nesaskaros, bet vairāk par pārstāvēto kultūru dažādību. Pirms dažiem mēnešiem svinējām indiešu Jauno Gadu ar visu pārticības gājienu pa galveno ielu, rīt ielās būs redzams brazīliešu karnevāls, pēc tam labdarības pasākums „Pīļu sacensības upē”, šovakar – kristīgo draudžu baznīcu atvērto durvju vakars. Un neesmu dzirdējusi, ka kāds no pasākumiem tiktu nievāts, kritizēts vai aizliegts.
- Cilvēku attieksme iet roku rokā arī ar vidi. Patiesībā cilvēku attieksme veido ne vien emocionālo vidi mums apkārt, bet lielā mērā ietekmē un rada arī fizisko vidi. Esmu ļoti pateicīga par to, ka varam dzīvot tieši Hitčinā, jo šeit domā par ģimenēm ar bērniem. Mūsu ģimenes populārākās atpūtas vietas 7 min gājumā no mājām – divi plaši parki ar moderni aprīkotiem spēļu laukumiņiem, pilsētas vecais tirgus laukums ar sestdienu pasākumiem, bibliotēka ar plašo bērnu nodaļu un stāstu rītiem, mazuļu un pieaugušo baseini (īpaši – āra baseins vasarā) un nedaudz tālāk pārgājienu dabas takas. Reizēm nākas konstatēt, ka apkārt mums ir tikai ģimenes ar bērniem vai ļaudis gados, tomēr arī neskaitāmi karjeras cilvēki no Londonas labprāt izvēlas par dzīvesvietu tieši Hitčinu.
- Man, protams, ļoti svarīga joma, kurā ir apbrīnojami daudz resursu un līdzekļu, ir izglītība. Ne vienmēr izglītības rezultāts ir pats izcilākais, ja izglītības ņēmējs to nevēlas, tomēr ieguldījumi, manuprāt, ir apbrīnas vērti. Man patīk, ka skolotājiem skolā galvenais pienākums ir izglītot, un viņiem ikdienā palīdz skolotāja palīgs, lasīšanas apmācības un pilnveides palīgi, pusdienu laika un starpbrīžu pieskatītāji, kā arī patiesi lieli apmēri mācību līdzekļu un palīgmateriālu. Ik uz soļa bērnudārzā un skolā esmu sastapusies – nauda izglītībai netiek taupīta.
- Būtiski pārsteidza pārtikas kvalitāte veikalos. Šeit es nerunāju par ‘burciņu un paciņu pārtiku’, jo mūsu pārtikas izvēles un ēšanas tradīcijas jau daudz nemainījās, tikai esam ģimenē ieviesuši dažas jaunas receptes, bet ēdienu izvēle lielākoties ir saglabājusies un piemērojusies piedāvājumam. Piemēram, joprojām ēdam kliju maizi, pienu, jogurtu, arī biezpienu utt. Bet kopumā mani novērojumi liecina, ka pārtika ir kvalitatīvāka, svaigāka, gatavāka, piemēram, dārzeņi, augļi, zivis, gaļa utt. To sapratu februārī, kad viesojos Latvijā un iepirkos populārākajos lielveikalos. Pirmkārt, mani pārsteidza izvēle, otrkārt, tomēr arī garša un izskats. Protams, „Kārums” paliek nepārspēts!
Tomēr joprojām ir arī notikumi, atziņas un novērojumi, kuri liek brīnīties, nesaprast, atgrūst.
- Līdzās pozitīvai cilvēku attieksmei reizumis šķiet, ka līdzi nāk viltota laipnība un ieinteresētība. Kā jau zinām, How are you? ir sasveicināšanās frāze, kuru man reizēm gribētos izvērst par dziļas sarunas sākumu, tomēr visbiežāk tā tomēr ir tikai sasveicināšanās, kurai nav nekādas darīšanas ar tavām patiesajām sajutām vai izjūtām.
- Redzot izglītībā ieguldītos mācību, finanšu līdzekļus un cilvēku resursus, pedagoģiskās idejas un metodes, tomēr pārsteigumu rada izglītības rezultāts. Varbūt vainīga ir pārprastā iecietība, jo skolēns ir aicināts mācīties un saņemt šo izglītību, bet netiks spiests. Izglītības ieguve ir lielā mērā skolēna (augstākais – ģimenes) paša izvēle, arī bērnudārzā. Bet varbūt tieši tā tiek samazināta konkurence uz uzņēmumu vadītāju vai galveno ārstu amatiem…
- Un, visbeidzot, nevar nepieminēt arī ‘slaveno’ angļu pašapziņu un pašpārliecinātību. Angļi ir tauta, kura māk arī palikt robežās „mēs- briti” un „jūs”, īpaši, kad ir jāuzver kādi sasniegumi vai atklājumi. Viņi fano par savu valsti, vecajām tradīcijā, jā, arī par monarhiju, pašu ražotajām sadzīves un pārtikas precēm, par tradicionālo britu virtuvi. Reizēm tracinoša ir nostādne: mēs zinām, kā audzināt bērnus, kā apģērbt, ko ēst, kā dzert tēju (ar pienu un cukuru), kā rīkoties pareizi, kā spēlēt futbolu. No otras puses, varbūt arī man vairāk jāmācās no piemēra un vēl vairāk ‘jāfano’ par savu dzimteni.
Visam tam vajadzēja vienu gadu Anglijā. Gan jau nākamajā gadā dzīve kļūs rimtāka un ierastāka! Mazāk izbrīnu raisoša, jo pie visa jau cilvēks pierod. Un es varu teikt, ka jau sāku pierast pie dzīves šeit, Anglijā.
Mana ikdiena
Nevar noliegt, ka Anglijā laiks rit citādu ritumu gan pašas izvēles, gan apstākļu sakritības dēļ. Šī laika ritumu var nosaukt par ģimenes laiku.
Trešdiena, 2012.gada 18.aprīlis.
7:00 Noskan modinātājs, vienu reizi… trešo jau. Jāceļas!? Kāds klusām pielavās pie mūsu gultas, sajūtu mīkstu Vinnija Pūka iebakstienu sānos, atskan: „Mammīt, gribu lielajā gultā!!!” Protams, ka var, kā jau katru rītu – rīts sākas ar sarunām, jautājumiem, enerģiju apmaiņu.
7:30 Nu, gan tiešām jāceļas. Dzirdu, kā vīrs gatavo rīta kafiju. Urā!!!!! Arī man būs latte! Esmu atgriezusies pie kafijas dzeršanas, pagaidām gan tikai vienu reizi dienā.
8:00 Lauris jau ēd kopā ar tēti. Vakar internetā izlasīju Montesori pedagoģijas interesantu uzsaukumu: „Dodiet bērniem nažus!” Šodien atļāvu Laurim uzsmērēt mammai divas apelsīnu ievārījuma maizes. Labi gan, ka tās es ēdu vienīgā ģimenē!!!!
8:30 Vīrs aiziet uz darbu, mēs ar Lauri uzsākam savu ikdienas rīta cēlienu, kad esam kopā mājās. Lauris grib paskatīties multfilmu „Baby Jake”. Ļoti mīļa filmiņa par daudzbērnu ģimeni, kurā katrs bērns palīdz Džeikam atklāt un izpētīt ko jaunu. Laurim šobrīd ir aktuāls viss, kas saistīts ar bēbjiem, viņu izskatu, spēlēšanos, apģērbu, ratiem, pamperiem utt. Viņš arī gaida!:)
9:20 Lauris jautā: „Are you happy, mammy?”/ „Vai tu esi laimīga, mamma?”
Atbildu: „Yes, I am!” /„Jā, esmu!”
Lauris: „Why?”/ „Kāpēc?”
Ko lai atbild? Ļoti filozofiski dziļš jautājums. Kāpēc cilvēki ir laimīgi? Es visu laiku esmu laimīga. Laimīga, ka man ir tik daudz dots. Par to tiešām no sirds var brīnīties un pateikties, kaut arī ne vienmēr tā ir licies.
Un es atbildēju: „Jo esmu optimiste! Optimists ir cilvēks, kurš visā saredz labo.”
Laura jautājums gan laikam bija par to, vai esmu apmierināta ar viņa rīcību, uzvedību… Tieši tajā esmu vislielākā optimiste!
9:30 Izejam no mājas uz Laura vingrošanas nodarbību. Pa ceļam vēl saraksts, ko vajadzētu šodien noteikti izdarīt: pierakstīt Lauri kārtējai zobārsta apskatei (atnāca īpaša vēstule paša ārsta parakstīta ar atgādinājumu, ka kopš pēdējās vizītes ir pagājuši 6 mēn.), jānopērk vilciena mēnešbiļete, jāskrien veikalā paķert dažas ikdienas nepieciešamības.
Šodien īsti britiski laika apstākļi- pasilts, bet smidzina un smidzina pelēcīgu lietu. Tieši kā no angļu valodas apmācības grāmatas par laikapstākļiem Londonā!
10:15 Cik labi, ka esam paspējuši laikā uz vingrošanu! Durvis ciet! Nu, jā, es-mamma atkal sajaukusi datums, kad vingrošana atjaunojas pēc Lieldienu brīvdienām.
Vispār vingrošanas mums patīk abiem, tāpēc esam laimīgi, ka tikām uzaicinātai arī apmeklēt vingrošanas nodarbības šajā semestrī, kas ir trešais. Protams, nodarbības nav bezmaksas, mēs maksājam, bet, ja Lauris nebūtu klausījis vai nebūtu vingrojis, kā nākas trīsgadniekam, tad varētu arī atkārtotu uzaicinājumu nesaņemt. Mēs rindā gaidījām 6 mēn., kamēr Lauri uzaicināja uz pirmo nodarbību.
Laurim patīk, jo vingrošana ir tik dažāda un interesanta- batuti, trepes, pievilkšanās stienis, laipas utt. Man patīk, jo 45 min var vienkārši zāles beigās sēdēt un lasīt, un domāt, un atpūsties.
10:30 Ja jau vingrošana nenotiek, tad ir pamats doties notriekt naudu – iepirkšanās. Šoreiz vienā no manis iemīļotākajiem lietoto preču veikaliņiem, kura ienākumi tiek ziedoti bērniem mazattīstītajās valstīs. Man patīk tā ideja, ka es varu aiznest to, ko man nevajag, bet kas vēl ir pietiekami labs. Cits atnāk un nopērk, un iegūtā nauda nav kādas privātpersonas peļņa, bet gan labdarības ziedojums. Veikalā arī strādā brīvprātīgās pensionāres, kurām vēl ir spēks kaut ko darīt, bet nav vajadzības strādāt algotu darbu.
Šodien atļauj Laurim no mantu kastes kaut ko izvēlēties. Viņš, protams, izvēlas mašīnu. Es nopērku lietotu skaitīšanas spēli vakariem un brīvdienām, lai viltīgi nostiprinātu apgūto skaitīšanu latviski.
11:40 Mācīšanā. Šodien gan mācīšanās iznāks tāda īsāka, jo esam iekavējuši laiku. Paspēsim apgūt tikai vienu ciparu. Arī tas labi! Galvenais, ka to darām kopā. Nesen pamanīju, ka Laurim zināšanas latviešu valodā sāk iepalikt. Piemēram, saskaita objektus angļu valodā, bet latviski nelabprāt un ne tik veikli. Ciparus un to nosaukumus arī atpazīst angliski, latviski vēl mācāmies, ka 2 ir divi.
12:15 Ātras uzkodas pirms bērnudārza – katrs pagatavojam savu lavašu- tuncis, nedaudz majonēze, saldā kukurūza, man arī- sasmalcināts sīpols.
13:00 Lauris steidzīgs ierodas bērnudārzā, jo šodien drīkst ņemt līdzi savas mantas, daži draugi jau viņu sauc, kā ierauga pie durvīm. Man šajā teritorijā vairs nav vietas.
13:15 Pusdienas ar vīriņu un dodos uz darbu.
13:45 Tiešām ļoti netipiska lietusgāze. Tikko stacijā tiek paziņots, ka First Capital Connect ir lepni paziņot, vilcienu satiksme nav traucēta, neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem!:)
15:00 – 18:00 Strādāju After School Club/ Pēcskolas klubā/ Pagarinātās dienas grupā pirmo dienu pēc Lieldienu brīvdienām. Bērni vairāk grib spēlēties viens ar otru, mazāk nodarbībā veidot no plastilīna, un mēs ļaujam viņiem izvēlēties (kā vienmēr!). Par savu darbu kādu dienu uzrakstīšu detalizētāk. Pagaidām ir skaidrs, ka esmu priecīga redzēt savus bērnus un viņu vecākus!:)
19.10 Mājās jau ģimene ir vakariņas paēdusi, bet es tikai atgriežos no darba. Mani vīrieši ir dušā, un es esmu gatava vakara mīļojienam un grāmatu lasīšanai gan angļu, gan latviešu valodā. Lauris jau 8 parasti ir aizmidzis. Anglijā vispār bērni iet gulēt ļoti laicīgi un agri. Sākumā tas šķita neierasti, bet man arī vairs jau pagājušajā rudenī nepatika, ka Lauris guļ pusdienslaiku, bet vakarā iet gulēt no 9 līdz 11. Šķita, ka nepaliek vakarā laiks sev un kopējs laiks ar vīru. Tad arī izlēmām pārorientēties. Līdz ar 3 gadu jubileju Lauris atteicās no pusdienslaika snaudas un patstāvīgi pēc pasakas gāja gulēt no 7 līdz 8. Vairs arī nepamostas naktī un kārtīgi guļ līdz 7 no rīta. Eksperimenta rezultāts – visi apmierināti!
Ātri vēl jāuzspēlē Kakīšu spēle, jo Lauris kopā ar vēl dažiem bērnudārza draugiem šonedēļ ir kļuvis par kaķīti. Un tad nu iet vaļā ņaudēšana, rāpošana, kaķītis dara šitā, nedara tā, rīsus kaķītis neēd, bet zivis kaķītis ēd daudz… Es tajā labprāt iesaistos, jo man šķiet mīlīga tā padarīšana ar kaķīšiem, līdz kaķītis izlemj paasināt nadziņus.
22.00 Beidzot arī mans laiks doties sapņu valstībā. Šobrīd lasu Nell Freudenberger stāstu krājumu „Lucky Girls”. Katrs stāsts ir par atšķirīgu meiteni, kuras ir ar dažādiem dzīves stāstiem un dzīvo dažādās pasaules malās. Man gan vairāk šķiet, ka tas nav stāstu, bet noveļu krājums, bet te jau atkal pieslēgušās manas literāta smadzenes. Stāsti ir neparasti dzīvīgi un neprognozējami. Zem šīs grāmatas nākamā uz naktsskapīša gaida angļu valodas gramatika. Vai kāds var mani izglābt un ieteikt ko citu?:)
Welcome to Hitchin- An Old Market Town!
The Hertfordshire area is rich with historical and fascinating places. One of them is Hitchin – a small town near Luton and Stevenage. Hitchin is famous with its history because from Medieval times there has been a church and market for all surrounding area. Also nowadays still there are the church and market, just not in the same place. Of course, the market is no longer as popular because supermarkets and big shops took area and people are more interested in doing their shopping near their home and long working hours, not just in the morning hours. But if you like old-fashion markets then come around and take pleasure to buy fresh vegetables, fruits and flowers directly from farmers.
In Hitchin you could meet very kind, nice and polite people, too. The neighbourhood in this town is very safe and quiet. Actually, many people think that this place is more suitable for families with little children or for older people but I have to say on the Fridays and Saturdays nights the town becomes more interesting for young people because the nightlife (many pubs, dance clubs and bars) in Hitchin is fancy and active. If you are young or if you feel young that Hitchin is the best place where to rest and meet people and get in the party spirit.
Hitchin is also the good place to discover the nature and rest from noisy city. There are many parks and gardens but I suggest a walk. Months ago my family and I did a walk at the Oughtonhead Common Local Nature Reserve (approximately 2 miles from Hitchin centre). That was healthy and informative spent 3 hours in the fresh air. We discovered a nice place and returned rested and happy. You don’t need much for walking, just comfortable shoes and a map. You can’t image how easy and entertaining it could be – try and you will be surprised!
Are You Happy? 