Ja man arī šogad būtu iespēja 1.septembrī pa skolas durvīm ievest savus audzēkņus, tad pedagoģiskās darbības atslēgas vārds būtu kopābūšana.
Šis būs citāds 1. septembris. Pirmais citā valstī, kur nācies pārcelties ģimenisku apsvērumu dēļ. Un tomēr, sajūtot Zinību dienas tuvošanās smaržu gaisā un ilgojoties pēc Latvijas skolēniem, skolas un kolēģiem, gribas uzdot sev un citiem vispārējās izglītības kopienas dalībniekiem jautājumus. Jautājumus, uz kuriem jāatbild ikvienam pedagogam pirms iešanas klasē pie skolēniem un kuru atbildes jāsamēro ar izglītības iestādes nākotnes attīstības redzējumu un prioritātēm. Vai Jūs ejat pa vienu ceļu? Ejat?
Vairāk uzticēšanās
Sabiedriskās diskusijas par izglītību Latvijā aizvien dažādos kontekstos aktualizē vārdu savienojumus: demokrātiska izglītības pārvalde, demokrātiska skola, demokrātiska skolotāja pedagoģiskā darbība, demokrātiska personība, un to idejisko realizāciju. Jau divdesmit gadus viens no vispārējās izglītības mērķiem ir demokrātiskās personības attīstība. Jautājums tikai, ko katrs saprotam, kas ir demokrātija vispārējā izglītībā un izglītības iestādēs? Tādējādi nozīmīgs kļūst jautājums par demokrātijas iezīmēm, par robežšķirtnēm starp demokrātisku un nedemokrātisku sabiedrību. Jau vārda pamatā ir iekodēta tā nozīme no sengrieķu valodas — „tautas vara” (demos + kratia), kas akcentē cilvēku iesaisti, mijiedarbību, sadarbību, līdzdalību. Tāda demokrātijas izpratne ir arī pamatā 1863. gadā izteiktajā ASV prezidenta Abrahama Linkolna uzstādījumā: „Government of the people, by the people, and for the people” — demokrātija tiek raksturota kā politiska vara, kas nāk no tautas, tautas pašpārvalde un pārvalde tautas interesēs.[1] Un ir izmantojama arī 21. gadsimta vispārējās izglītības demokrātisma izpratnē.
Ir iespējams maka turētāja lomu uzticēt izglītības iestādes vadītājiem — tiešajiem izglītības nodrošinātājiem.
Domājot par pašas tautas noteiktu pārvaldi Latvijas vispārējās izglītības iestādēs, vispirms ir jādomā par sabiedriski aktuālo un sāpīgo izglītības reformu „nauda seko skolēnam”. Vai tiešām seko? Un kur nonāk — pašvaldības vai skolas makā? Tik daudz aktualizēts jautājums un tik daudz atrunu, kāpēc valsts maka turēšanas un sadales funkciju būtu jāatstāj pašvaldības ziņā. Demokrātijas reformai būtu jānozīmē atbrīvošanos no spēka. Tomēr, jāatzīmē, tā ir pirmsdemokrātiskas sabiedrības izpratne, kad „cilvēkiem ir gadījuma lomas, bet valsts pārvalde ir drāmas centrs”.[2]
Demokrātiskā sabiedrībā gan apziņas, gan rīcības pamatā valsts pieder cilvēkiem. Tātad ne vien skaļos saukļos, ka katra skolēna izglītībai valsts ir atvēlējusi finanšu līdzekļus, bet arī demokrātiskas sabiedrības praksē ir iespējams maka turētāja lomu uzticēt izglītības iestādes vadītājiem — tātad tiešajiem izglītības nodrošinātājiem. Tas palielinātu izglītības iestāžu vadītāju līdzatbildību lēmumu pieņemšanā par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu. Iespējams, sākotnēji nebūs tik vienkārši atbrīvoties no pārvaldes varas, no kontrolētas izglītības un uzņemties lielāku līdzatbildību par skolā piedāvāto izglītības kvalitāti. Daudziem jo daudziem izglītības iestāžu vadītājiem tas būs liels demokrātijas izaicinājums — uzdrīkstēties pieņemt lēmumus, nebaidīties no nesapratnes un kritikas, bet riskēt un rīkoties atbilstoši savai izglītības filozofijai. Šobrīd jau ir tapis nopietns atbalsts — Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, un tajā izskan uzstādījums: „Ieviest galvojumu (vaučeru) sistēmu Latvijas pirmsskolas, pamatskolas un vidējā izglītībā.”[3]
Dzīva skola
Līdz ar finansiālās neatkarības palielinājumu un atbildību pašsaprotami pieaugs konkurences apstākļi izglītības iestāžu vidū. Ne reizi vien pēdējos gados nākas domāt, kāpēc viena skola māk veidot pozitīvu publicitāti, bet citā skolā tiek realizētas unikālas, Latvijas jaunatnes attīstībai nepieciešamas izglītības programmas, taču izglītības iestāde nonāk „zem pašvaldības izsoles āmura” jeb vispārējās izglītības reformas „āmura”? Ekonomisku apsvērumu dēļ? Vai varbūt idejiskas nemācēšanas, neprasmes sevi parādīt dēļ?
Beidzot ir daudz nopietnāk un vērienīgāk jāsāk spodrināt savas skolas atšķirīgais tēls.
Jā, valsts izglītības iestādes ir jau sen iekļuvušas tirgus ekonomikas apstākļos, tikai šķiet, ka mums, izglītības darbiniekiem, patīk izlikties — konkurences apstākļi šobrīd neattiecas uz mums. Mēs esam valsts skola! Tātad pašpietiekami un ļoti vajadzīgi. Kāds no malas noteikti parūpēsies par skolēnu skaitu mūsu skolās. Bet vai tā dzīvē notiek? Nē! Beidzot ir daudz nopietnāk un vērienīgāk jāsāk veidot un jāspodrina savas skolas atšķirīgais tēls, ne vien izmantojot lokālos izglītības iestādes darbiniekus, visbiežāk — pedagogus, bet arī iesaistot sabiedrisko attiecību profesionāļus. Šobrīd to veiksmīgi var darīt privātās izglītības iestādes, jo ir daudz mazāk pakļautas valsts diktātam, valsts varai. Šīm izglītības iestādēm pašām pieder vara un izaicinājums būt labākajiem izglītības kvalitātes nodrošinātājiem. Lai gan Latvijā privātās izglītības prakse ir salīdzinoši neilga, Rietumeiropas valstu piemēri uzskatāmi atklāj, ka privātskolas rada nopietnu konkurenci valsts izglītības sistēmai. Varbūt tādēļ, ka demokrātiska skola ir arī attīstīties vērsta skola, brīva no dogmatisma un aizspriedumiem. Demokrātiska skola ir dzīva šodien.
Patiesai izglītības reformai ir nepieciešama dziļa izpratne par to, kā jaunās attīstības tendences ienāk un maina sabiedrības dzīvi un aktualitātes, sabiedrisko domu, ko no tā izglītības iestāde grib pārņemt, mainīt. Lai izglītība būtu pietiekami mainīga un ieinteresēta saskaņoties ar dzīves attīstību, uzskatu, pedagogu un izglītības darbinieku tālākizglītības saturam ir jābūt daudz plašākam par pedagoģisku un metodisku jautājumu apskati. Jo īpaši, ja ieskatās izglītības iestādes administrācijai piedāvātajā tālākizglītības kursu saturā, tas gadiem ir nemainīgs — jaunākie uzstādījumi likumdošanā, aktuālākie pasākumi un to realizācijas veids, dažādu mācību metožu un darba organizācijas formu realizācija mācību procesā un citi, protams, lokāli izglītības procesā svarīgi jautājumi.
Līdz ar reformas „nauda seko skolēnam” patiesu ieviešanu būs vajadzīgas līdz šim neapgūtas zināšanas, prasmes un kompetences.
Tomēr realitātē izglītības iestādes vadībai tiek piešķirtas jaunas funkcijas un līdz ar reformas „nauda seko skolēnam” patiesu ieviešanu būs vajadzīgas līdz šim neapgūtas zināšanas, prasmes un kompetences. Mūsdienīga vadība iet ciešā kopsolī ar juridisku, ekonomisku, sabiedrisko attiecību jautājumu risināšanu. Un tad ir jautājums — vai izglītības darbiniekiem ir iespēja būt tik plašiem dažādu jomu profesionāļiem? Tātad ir nepieciešams vai nu cilvēkresursu dažādība un palielinājums, vai pedagogu tālākizglītības satura pārorientācija un pieejamība. Mūsdienīgi izglītots pedagoģiskais personāls būs ne vien ieguvums ikdienas saskarsmē ar skolēniem, bet arī mainīs sabiedrības attieksmi pret skolotāju kā dzīvas izglītības profesionāli.
Skolēnu iesaiste
Skolēns — pircējs, skolēns — patērētājs, skolēns — ņēmējs. Vai tas, ko mūsdienu skolēns skolā saņem, ir tiešām viņam vajadzīgs un izmantojams aiz izglītības iestādes durvīm? Jā, tas ir jautājums, kurš ikviena skolotāja dienaskārtībā ir jau gadu desmitiem, tikai vai tas tiek atkal un atkal pārrevidēts, pārskatīts? Šķiet, neviens mūsdienu un mūsdienīgs pedagogs vairs nešaubās par Herberta Gudjona izteikto pedagoģisko atzinumu: “Tāpēc tā (izglītība — I. B.) vairs nešķir prātu no morāles, zināšanas — no darbības (iespējamais vairs nav vienlaikus labais), attīsta radikālu ētiku, tādi mērķi kā pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritātes spēju izkopšana viennozīmīgi veido tās pamatu.”[4] Izglītība ir demokratizējusies arī skolēna — izglītības patērētāja — līmenī. Skolēna izglītības pamatā ir pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritāte, bet šie izglītības vispārējie un katra indivīda personiskie mērķi ir iespējami, ja, no vienas puses, „mācības tiek saistītas ar praktisko dzīvi, kad skolēni saprot mācību vielas praktisko vērtību un noderīgumu”[5], un, no otras puses, bez skolēnu iesaistes mācību satura atlasē uz demokrātijas pamatazinumiem balstītā skolā vairs neiztikt.
Skolēna izglītības pamatā ir pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritāte.
Redzot realitāti Latvijas izglītības sistēmā un skolu praksē, ja orientācija mācību saturā uz praktisko vērtību un noderīgumu tiek vēl iedzīvināta, tad skolēns kā izglītības pircējs stāv vēl ļoti tālu no iespējas preci apskatīt tuvplānā un izvēlēties. “Tiešās demokrātijas princips atbalsojas cilvēku dzīvēs. Un tās galvenais princips ir visu lēmumu pieņemšana iespējami viszemākajā līmenī.”[6] Joprojām jāšaubās, vai patiesi mūsu skolēni, ko varētu nodēvēt par sistēmas hierarhiski viszemāko līmeni, ir mūsu izglītības, skolas, pedagoģiskās darbības centrā vai šo vietu joprojām aizņem vara un varas spēlīšu rezultāts?
Ja man arī šogad būtu iespēja 1. septembrī pa skolas durvīm ievest savus audzēkņus, tad pedagoģiskās darbības atslēgas vārds būtu kopābūšana. Būt kopā, būt līdzās, būt un kopā. Šķiet, ka šim vārdam vajadzētu izteikt skolas fizisko un garīgo vidi. Tāda izglītības vide un process ir harmonisks un demokrātisks. Kopābūšanā līdzatbildīgs ir ikviens tās dalībnieks — izglītības iestādes vadītājs, pedagogs, skolēns, vecāki, valsts pārvalde, sabiedrība. Uzņemsimies lielāku atbildību izglītības kvalitātes realizācijā un uzdrīkstēsimies lēmumu pieņemšanā iesaistīt patiesos izglītības ieguvējus — skolēnus! Šī interakcija veidos demokrātiskāku kopābūšanu.
Izmantotā literatūra
1. Rozenvalds J. Demokrātija: problēmas un perspektīvas /Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits. – R.: LU Akadēmiskais apgāds, 2005.-8.lpp.
2. Kennedy H. Power to thr people /Unlocking Democracy. –London: Politico’s, 2008.- 43.-44.p.
3. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam /R.Ķīlis u.c./ http://www.nap.lv/upload/latvija2030_lv.pdf – 30. lpp.
4. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. – R.: Zvaigzne ABC, 1998. – 222. lpp.
5. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. – R.: Zvaigzne ABC, 1998. – 395. lpp.
6. Goldsmith Z. Let the people decide /Unlocking Democracy. –London: Politico’s, 2008.-291.p.
Laura prezentācija par Latviju
Bērnu pašgatavotas Ziemassvētku dāvanas
Are You Happy? 
